Vai Jums ir zināms kāds kolēģis, radinieks vai draugs/-dzene, kurš būtu fiktīvi noformējis darbnespējas lapu? Ja nē, tad saprotams, jo slimot nav izdevīgi. Pieņemot, ka Jūsu kolēģis saņem vidējo algu tautsaimniecībā (2022.g.), tad slimojot 10 dienas, kolēģis par pirmajām desmit slimības dienām saņem gandrīz par 30% mazākus ienākumus. Otrkārt, slimības laikā valsts veic iemaksas pensiju apdrošināšanai 20% apmērā no pabalsta, tas nozīmē mazākas iemaksas pensiju fondā un mazāku pensiju nākotnē, ja slimot sanāk ilgāku laiku. Treškārt, slimošanas laikā jāievēro zināma piesardzība, jo pretējā gadījumā kolēģis var tikt pieķerts.
Lai mazinātu fiktīvu slimošanu, šādu shēmu izskaušanā jāpiedalās pašiem uzņēmumiem. Piemēram, ir zināmi uzņēmumi, kuri darbinieka “slimības” laikā dodas pie darbinieka ar augļu grozu, lai stiprinātu sasirgušā kolēģa imunitāti.
Pēdējo desmit gadu laikā izdevumi darbnespējas lapām ir būtiski palielinājušies. Taču jāņem vērā, ka sabiedrība strauji noveco un pacientu skaits gluži dabiski pieaug. Daļa darbspējīgo iedzīvotāju joprojām emigrē un tas palielina slodzi uz slimības budžetu. Turklāt veselīgas dzīves ilgums ir viszemākais Eiropas Savienībā un tie ir 53,8 gadi, attiecīgi 10 “neveselīgi” dzīves gadi līdz pensijai ietekmē sociālo pabalstu sistēmu. Pieaugusi ir arī vidējā darba samaksa, no kuras tiek aprēķināti pabalsti, tas viss kopā palielina arī slimības pabalstu budžetu. Ja salīdzinām sociāli apdrošināto vidējo iemaksu algu, tad mazāk nekā desmit gados tā ir dubultojusies – 2014.gadā sociāli apdrošināto vidējā iemaksu alga bija 622,50 eiro, tad 2022.gada 1217,54 eiro, attiecīgi arī pieaugot pabalstiem.[1]
Veselības stāvokļa pašnovērtējums 16 gadus veciem un vecākiem iedzīvotājiem ir vidējs 35,6% gadījumos, tas nozīmē, ka gandrīz katrs trešais no mums savu veselības stāvokli vērtē kā vidēju, kas attiecīgi nozīmē biežāku slimošanu un slimības pabalstu izmantošanu. Ilgstoša slimība vai ilgstoša veselības problēma 16 gadus veciem un vecākiem iedzīvotājiem 2022.gadā bija 40,9% iedzīvotāju. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2022.gada 38,4% iedzīvotājiem ir bijušas veselības problēmas, kas vismaz pēdējos 6 mēnešus ir stipri ierobežojušas un ierobežojušas ikdienas aktivitātes mājās, darbā vai atpūtā. Turklāt vidējā lieltirgotavas realizācijas cena par vienu zāļu iepakojumu Latvijā (eiro bez PVN) 2023.gada septembrī salīdzinot ar 2019.gada janvāri ir pieaugusi par nepilniem 38%, t.i, zāļu cena vairumtirdzniecībā ir pieaugusi vairāk nekā par trešdaļu, klāt vēl nāk mazumtirdzniecības uzcenojums.
Salīdzinot ar citām ES-27 valstīm mēs nepārmaksājam par slimības pabalstiem – izdevumi slimības pabalstiem kā % no IKPLatvijāir vieni no zemākajiem starp Eiropas Savienības (ES-27) dalībvalstīm. Latvijā izdevumi slimības pabalstiem veido 0,8% no IKP (2020. gada dati), turpretī Lietuvā izdevumi slimības pabalstiem ir 1%, Vācijā – 2,3%, Nīderlandē – 2,1%, Zviedrijā – 1,7%. Latvijā 2022.gadā – 0,92%.
Strādājošo īpatsvars (7,7%), kuriem bija darba nespējas lapa 2022. gada 2. ceturksnī, ir viens no mazākajiem starp ES-27 un atpaliek arī no vidējā ES-27 (9,8%). Zemāks strādājošo īpatsvars, kuriem 2022. gada 2. ceturksnī bija darba nespējas lapa, bija Itālijā, Polijā, Grieķijā, Bulgārijā un Rumānijā. Līdz ar to var apgalvot, ka darba nespēju lapu ļaunprātīga izmantošana vai gluži otrādi neizmantošana, bet veikt darbus arī saslimušiem vieglā formā varētu būt izplatīta Latvijā.
Darba devēji uzsver, ka slimības pabalsti ietekmē darbaspēka izmaksas un samazina Latvijas uzņēmēju konkurētspēju gan Baltijas valstīs, gan visā Eiropā.[2] Tas gan neatrisina fiktīvo darbnespējas lapu problēmu, jo, ieviešot Igaunijas modeli un nemaksājot par pirmajām trīs dienām, darba devējam tik un tā būs jāmeklē aizvietotājs, kuram maksāt par trīs nostrādātajām dienām. Pie šāda risinājuma var “iebraukt otrā grāvī”, proti, tie darbinieki, kuri patiešām ir slimi, nāks uz darbu slimi nevis izvēlēsies ņemt darbnespējas lapu. It sevišķi tas attiecas uz darba ņēmējiem ar zemiem ienākumiem.
Atkal atgriežoties pie vidējās temperatūras Eiropā, tad, salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, Latvijā ir zemāks vidējais slimošanas laiks nekā vidēji ES. Ja ES dalībvalstīs 2019.gadā (pēdējie pieejamie dati) vidējais slimības dienu skaits gadā bija 35,2 dienas, tad Latvijā tās bija 30,9 dienas. Turklāt nav novērojamas būtiskas atšķirības pēc izglītības līmeņa – visi slimo vidēji vienādi, gan tie, kuriem ir pamatizglītība, gan tie, kuriem ir augstākā izglītība. Taču dzimumu griezumā ir novērojamas atšķirības – vīrieši slimo vidēji par četrām dienām mazāk nekā sievietes. Iespējams, tas ietekmē arī kopējo dzīves ilgumu, kas vīriešu gadījumā ir gandrīz par 10 gadiem īsāks nekā sievietēm. Nepietiekamas rūpes par savu veselību, īsāks slimošanas laiks (kas gan nenorāda, ka slimība tiek pilnībā izslimota) un citi iemesli ietekmē vīriešu mūža ilgumu. Uz to norāda arī veselīgi nodzīvoto gadu skaits – sievietēm veselīgi nodzīvotais mūža ilgums ir 55,4 gadi, vīriešiem – 52,2 gadi.
Jāņem vērā arī fakts, ka izdevumi veselībai un sociālajai aprūpei nesasniedz ES-27 dalībvalstu vidējo līmeni, jo vidēji ES-27 dalībvalstis veselībai 2021.gadā tērēja 10,87% no IKP, tad Latvijā tie bija 9,11%, iepriekš pirms COVID-19 krīze tie bija 6,64% no IKP, vidēji ES-27 tie bija 9,94%.
Vai darbinieki iet uz darbu slimi?
Kaut arī aptauja par slimības lapām ir veikta 2019.gadā, dati uzrāda tendenci, ka nereti strādājošie iet uz darbu slimi. 39% Latvijas iedzīvotāju darbspējīgā vecumā norāda, ka Latvijā strādājošais nevar atļauties slimot, jo baidās pazaudēt darbu, liecina Biofarmaceitisko zāļu ražotāju asociācijas Latvijā veiktā aptauja.[3] Pēc aptaujāto domām, galvenais iemesls, kāpēc Latvijā strādājošais nevar atļauties slimot, ir augstās veselības aprūpes pakalpojumu izmaksas – 48% respondentu uzsver, ka nevar atļauties slimot, jo medicīna ir pārāk dārga. Šāds viedoklis ir 51% aptaujāto vecumā no 35 līdz 50 gadiem, apsteidzot 25-34 gadu vecuma grupu.[4] “Mana Aptieka & Apotheka Veselības indeksa” aptaujas dati liecina, ka vairāk nekā divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju mēdz doties uz darbu arī tad, ja veselības problēmu dēļ būtu ieteicams palikt mājās.[5] Katrs trešais (31%) atzīst, ka bieži dodas uz darbu situācijās, kad labāk būtu palikt mājās un veseļoties, piemēram, ja ir spēcīga saaukstēšanās, paaugstināta temperatūra vai ļoti slikta pašsajūta, bet 39% atzinuši, ka šādi mēdz rīkoties, taču reti. Speciālisti uzsver – došanās uz darbu gadījumos, kad parādījušies saslimšanas simptomi, nav apzinīga rīcība, tieši otrādi, tas apdraud kā paša, tā kolēģu veselību.[6] Kā rāda Veselības indeksa dati, neskatoties uz veselības problēmām, strādāt turpina 27% aptaujāto, kuri uzskata, ka viņu dzīvesveids kopumā ir veselīgs. Savukārt starp tiem, kas atzinuši, ka viņu dzīvesveids kopumā ir neveselīgs, sliktas pašsajūtas gadījumos tomēr uz darbu dodas 40% respondentu.[7] No tā var secināt, ka, palielinot neapmaksāto slimības dienu skaitu, arvien vairāk strādājošo izvēlēsies uz darbu slimi.
Fiktīvo slimības lapu problemātika ir vairāk nekā 15 gadus sena. Kā rakstīja laikraksts “Diena” jau 2007.gada 20.februārī, tad “Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Edīte Olupe atgādina, ka par darba nespējas lapu negodprātīgo izmantošanu viņi cēluši trauksmi vairākus gadus.”[8]
Problēma drīzāk ir to strādājošo darbnespēju lapas, kuri strādā ēnu ekonomikā. COVID-19 pandēmija lika nodarbinātajiem apzināties, cik neaizsargāti ir tie, kuriem nav noslēgts rakstveida līgums un netiek veiktas nodokļu iemaksas – sākotnējā pandēmijas posmā nebija iespējams pieteikties valsts atbalstam (dīkstāves kompensācijām) vai saņemt apmaksātu darbnespējas lapu slimības gadījumā.[9]
Ja šobrīd neapmaksā pirmo slimības lapu, tad darba devēji vēlas panākt Lietuvas modeli, t.i., neapmaksātas pirmās divas slimības lapas (vai daļēji apmaksā pats darba ņēmējs), sākot ar trešo darbnespējas lapu apmaksā valsts. [10] Igaunijā neapmaksā pirmās trīs darbnespējas dienas, taču Igaunijā iemaksas veselības budžetā veido 13% no darba algas, kas nozīmē solīdu uzkrājumu slimības fondā un sedz vairāku sabiedrības grupu slimības izmaksas, kuri nav veikuši sociālas iemaksas (piemēram, grūtnieces, iedzīvotāji līdz 19 gadiem, persona, kura saņem Igaunijas piešķirtu pensiju utt.).
LBAS ir gatava kompromisam – pirmās divas darbnespējas lapas netiek apmaksātas, sākot ar trešo darbnespējas dienu līdz devītajai darbnespējas dienai 80% apmērā apmaksā darba devējs, tālāk ar desmito darbnespējas dienu apmaksā valsts 80% apmērā. Turklāt LBAS piekrīt šādiem nosacījumiem, ja neapliekamais minimums tiek palielināts līdz minimālajai algai, t.i., līdz 700 eiro 2024.gadā un darba algas līmenis, no kura vairs nepiemēro neapliekamo minimumu, ir 2 800 eiro mēnesī.
Linda Romele,
LBAS eksperte
[2] – žurnāls “IR nauda”, Decembris 2023/ Janvāris 2024
[3] – https://www.tvnet.lv/6753362/aptauja-gandriz-40-stradajoso-slimosanu-saista-ar-risku-zaudet-darbu.
[4] – turpat
[5] – https://manaaptieka.lv/70-cilveku-medz-iet-uz-darbu-ari-slimi/
Aptauja veikta sadarbībā ar tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS
[6] – turpat
[7] – turpat
[8] – https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/darbinieks-simule-vai-slimo-13054704
[9] – Valsts darba inspekcija, 2021. Pētījums “Darba apstākļi un riski Latvijā 2019-2021”, Izpildītājs: Personu Rīgas Stradiņa universitāte un SIA “TNS Latvia” apvienība
[10] -turpat