Viens no aktuālākajiem darba tirgus izaicinājumiem vairumā Eiropas valstu ir t.s. darba tirgus elastības palielināšanās, tas nozīmē, ka parādās arvien jaunas nodarbinātības formas un arvien vairāk prevalē tādas nestandarta nodarbinātības formas kā nepilna laika darba, pašnodarbinātība un pagaidu darbs jeb darbs uz noteiktu laiku. Kopumā darba tirgus elastība var notikt divos veidos jeb virzienos – “skaitliskā” elastība, kad izmaiņas notiek attiecībā uz nodarbināto skaitu vai nostrādāto stundu skaitu, un “funkcionālā” elastība, kad izmaiņas skar darba pienākumus un uzdevumus.
Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) veiktais pētījums par darba tirgus strukturālajām izmaiņām un nodarbinātības formām liecina, ka nestandarta nodarbinātības formas lielākoties ir sastopamas zemu atalgotos darbos. Turklāt Eiropā ir novērojama polarizācija, t.i., palielinās atšķirības starp augstu un zemu atalgotiem darbiem un to ienākumiem. Lielākais pieaugums ir novērojams tieši nepilna laika nodarbinātībā, vidēji Eiropā 18% 2008.gadā strādāja nepilna laika darbu, taču 2018.gadā – 20%. Ņemot vērā, ka Eiropā 2018.gadā bija nodarbināti 220 miljoni, tad 2% ir ievērojams skaitlis (absolūtos skaitļos tie ir 4,4 miljoni). Latvijā nepilna laika nodarbinātība ir sastopama ievērojami mazāk. Turklāt pēdējos gados tā ir samazinājusies, ja 2010.gadā 9,4% strādāja nepilna laika darbu, tad 2018.gadā tie bija tikai 7,3%.
Pēdējo desmit gadu laikā ir notikušas arī strukturālas izmaiņas attiecībā uz pašnodarbinātajiem. Ja to īpatsvars nav mainījies, tad tādās nozarēs kā lauksaimniecība pašnodarbinātība ir samazinājusies, taču pieaugusi pakalpojumu nozarēs.
Kopumā darba tirgū ir novērojama nodarbinātības polarizācija – palielinās labi atalgotu darbu īpatsvars, savukārt samazinās nodarbinātības pieaugums vai arī tas kļūst negatīvs zemu atalgotos darbos. Latvijā šāda tendence ir izteikta tikai informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) pakalpojumu nozarē, kas ir otrā nozare aiz finanšu un apdrošināšanas nozares ar visaugstāko vidējo darba samaksu nozarē. Jāatzīmē, ka arī nodarbināto skaits IKT nozarē stabili pieaug.
Izplatītākā nestandarta nodarbinātības forma ir nepilna laika darbs un saskaņā ar Eurofound datiem 3 no 4 nepilnu darba laiku strādājošajiem ir sievietes. Starp citu, Latvija ir otrā valsts aiz Bulgārijas, kurā ir vismazākais to strādājošo īpatsvars, kuri strādā nestandarta nodarbinātībā un lielākā daļa no tiem ir pašnodarbinātie. Ņemot vērā, ka visvairāk nepilnu darba laiku strādā tādās valstīs kā Nīderlande, Vācija, Austrija, Beļģija, Dānija, tas ļauj izteikt pieņēmumu, ka nepilna laika nodarbinātība ir tik izplatīta, jo cilvēki šajās valstīs to var atļauties.
Eurofound fenomenu par nepilnā darba laika zemo izplatību Austrumeiropas valstīs izplatību (un attiecīgi sieviešu nepilna darba laika nodarbinātību) skaidro ar pagātnes mantojumu jeb tradīcijām, proti, Padomju Savienības plānveida ekonomikā visas sievietes strādāja algotu darbu, turklāt, pilnu darba laiku.
Satraucoša tendence ir novērojama Eiropā – vidēji no visiem jaunajiem darbiniekiem, kuri strādā pašreizējā darba vietā mazāk par gadu, 49% ir nodarbināti uz noteiktu laiku (salīdzinājumam 2017.gadā tie bija 14%).
Pastāv uzskats, ka augstāka darbu regularitāte (darbs vienā un tajā pašā laikā katru dienu, nedēļu) ir saistīta ar labāku darba un ģimenes dzīves savienošanu. Darba ņēmēju aptauju rezultāti liecina, ka lielākajā daļā gadījumu (56%) darba laiku nosaka darba devējs bez iespējām mainīt to.
Kāpēc cilvēki izvēlas strādāt nepilna darba laika darbu? Saskaņā ar Eiropas Savienības oficiālā statistikas biroja Eurostat datiem katrs ceturtais vidēji Eiropā strādā nepilnu darba laiku, jo nevar atrast pilna laika darbu. Taču Latvijā cilvēku īpatsvars, kuri strādā nepilnu darba laiku un nevar atrast pilna laika darbu ir lielāks (33,1%, piespiedu nepilna darba laiks), piemēram, Igaunijā tādu cilvēku īpatsvars ir tikai 5,8%. Savukārt to cilvēku īpatsvars, kuri ir izvēlējušies strādāt nepilnu darba laiku, lai vienlaikus varētu pieskatīt bērnus, Latvijā ir tikai 1,9% iepretim 22,3% vidēji Eiropā. Tas gan vairāk ir saistīts nodokļu un pabalstu sistēmu Latvijā. Viena desmitā daļa jeb 11% izvēlas strādāt nepilnu darba laiku, jo paralēli mācās.
Viena no nestandarta nodarbinātības formām ir arī mobilais darbs, balstīts lielākoties uz IT rīku izmantošanu un darba veikšanu attālināti no jebkuras vietas. Jāatzīmē, ka darbinieki, kuru darbs ir cieši saistīts ar moderno It rīku izmantošanu, ir vairāk pakļauti ilgākām darba stundām [1].
Šogad Eiropas Parlaments pieņēma Direktīvu par pārredzamiem un paredzamiem darba nosacījumiem Eiropas Savienībā nosaka, ka darbinieki ar vismaz sešu mēnešu darba stāžu pie viena un tā paša darba devēja var pieprasīt nodarbinātības veidu ar paredzamākiem un drošākiem darba nosacījumiem, ja tādi ir pieejami (10.pants, tas attiecas arī uz pāreju no nepilna darba laiku uz pilnu darba laiku) [2].
Interesanti, ka kopš 2016.gada Beļģijā, Francijā, Itālijā un Spānijā likumdošana paredz tiesības būt “nepieejamam” ārpus darba laika. To regulē sociālie partneri nozares vai uzņēmumu līmenī, nosakot darbiniekiem šādas tiesības, panākot vienošanos darba koplīgumā kādā veidā tiks ievērotas šīs darbinieku tiesības.
[1] Eurofound (2019b), Further exploring the working conditions of ICT-based mobile workers and homebased teleworkers, Dublin.
[2] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/1152 (2019. gada 20. jūnijs) par pārredzamiem un paredzamiem darba apstākļiem Eiropas Savienībā
Linda Romele,
LBAS eksperte izglītības, nodarbinātības un sociālajos jautājumos