Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (turpmāk – EESK) atzinumā par vienlīdzīgu attieksmi pret jauniešiem darba tirgū (turpmāk – atzinums) ir pamatoti norādīts, ka “Nesen pieņemtajā Direktīvā par adekvātu minimālo algu Eiropas Savienībā būtībā netika aplūkots jautājums par jauniešu minimālo darba algu”.[1] Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) vairākas valstis ir noteikušas īpašas “jauniešu minimālās darba algas”, kas nozīmē, ka jauniešu minimālā alga ir zemāka par vispārējo minimālo darba algu. Tā tas ir Beļģijā, Francijā, Īrijā, Luksemburgā, Vācijā, Maltā un Nīderlandē.[2]
Jauniešu pirmajai darba pieredzei ir jābūt pozitīvai, šajā sakarā papildinošs efekts jeb stimuls ir Eiropas prasmju gads, kas sākās 2023.gada maijā un līdz pat 2024.gada maijam gads paies prasmju zīmē. Bezdarbs jaunībā palielina izredzes kļūt par bezdarbnieku vēlākos gados un tas negatīvi ietekmē arī atalgojuma apmēru, tāpēc būtiska loma ir izglītības kvalitātei un jauniešu spējai apgūt jaunas prasmes.
Vairākās valstīs pastāv atšķirīgi nosacījumi attiecībā uz bezdarbnieka pabalstiem. Kaut arī sociālie pabalsti un sociālās drošības jautājumi ir katras ES dalībvalsts kompetencē, EESK aicina bezdarba gadījumā un citos sociālās drošības gadījumos ievērot ne-diskriminācijas principu. Atzinumā ir uzsvērts, ka stažēšanās vai prakses gadījumā, praksei ir jābūt apmaksātai, jo stažēšanās ir “analoga algotu darbinieku veikumam”. Turklāt apmaksāta prakse vai stažēšanās pie darba devēja sniedz pozitīvu priekšstatu par darba tirgu un nodarbinātību kopumā, jo tas savā ziņā veicina jauniešu atbildības uzņemšanos par pienākumiem darba vietā. Īpaši uzsvērta ir kvalitatīva mācību satura nozīme, lai stažēšanās vai prakse uzlabotu jauniešu sagatavotību darba tirgum.
Pozitīvu ietekmi sniedz arī ideja par Eiropas “jauniešu testu”, kas paredz novērtēt visu jauno politikas pasākumu ietekmi uz jauniešiem.
Diemžēl COVID-19 pandēmija būtiski ietekmēja jauniešu nodarbinātību. Kā teikts atzinumā, “pandēmijas laikā jaunieši zaudēja dažus svarīgus personīgās un sociālās attīstības posmus”. Kaut arī ES ir vairākas attiecīgas politikas jomas, kas attiecas uz jauniešiem un veicina viņu pēc iespējas pilnīgāku iekļaušanos sabiedrībā, nozīmīgākā stratēģijas, kas attiecas uz ES jauniešiem, ir ES jaunatnes stratēģija. “Stratēģijas galvenais mērķis ir pavērt iespējas jauniešiem un stiprināt viņu izturētspēju, koncentrējoties uz trim darbības jomām, kas ietilpst sadaļā “iesaistīšana, saiknes veidošana, iespēju veicināšana””.[3] Jauniešu iesaistes iespēju veicināšana dod pienesumu ne tikai darba tirgum, bet arī stiprina demokrātiju un jauniešu iekļaušanos darba tirgū. EESK pauda vēlmi, ka ES jaunatnes politikai būtu jābūt iekļautai Eiropas Semestra darba kārtībā.
Jauniešu nodarbinātībai tiek pievērta liela uzmanība, it īpaši tas attiecas uz priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu. Saskaņā ar atzinumā pausto “skolas pamešana skar arī gandrīz 20% cilvēku ar invaliditāti un tas vairāk nekā divas reizes pārsniedz pārējo 18 līdz 24 gadus veco jauniešu vidējo rādītāju. Turklāt jaunieši bieži vien ir pārstāvēti nedrošos nodarbinātības veidos turklāt tādos, kas krīzes gadījumā var izraisīt strauju bezdarba pieaugumu”.[4]
Atzinumā teikts, ka darba tirgum vajadzētu būt paaudžu solidaritātes vietai un nozīmīga loma ir arī darba un privātās dzīves līdzsvaram. Turpat ir teikts, ka efektīvas starp-paaudžu pieejas trūkums uzņēmuma līmenī var pazemināt produktivitāti. Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonds (turpmāk – Eurofound) ir aprēķinājis, ka ekonomiskās izmaksas, ko 2011.gadā ko radīja jaunieši, kas nemācās, nestrādā un neapgūst profesiju, bija aptuveni 153 miljardi eiro.[5]
Nozīmīgākais risinājums jauniešu nodarbinātības problēmu risināšanā ir Jauniešu Garantijas – to mērķis bija nodrošināt, ka jauniešiem vecumā no 18 līdz 24 gadiem noteiktā laikposmā pēc skolas beigšanas vai bezdarbnieka statusa iegūšanas tiek piedāvāts darbs, darba pieredze, mācekļa prakse, apmācība vai apvienots darbs un apmācība. Nākotnē iezīmējas jaunas Eiropas Komisijas iniciatīvas – individuālie mācību konti, mikroapliecinājumi u.c., kuru mērķis ir palielināt pieaugušo dalību mācībās. Jaunā iniciatīva kā, piemēram, mikroapliecinājumi attiektos arī uz jauniešiem.
Saskaņā ar Eurostat datiem Latvija bija viena no tām valstīm, kurās tika reģistrēts vislielākais kritums 2021.gada 3.ceturksnī salīdzinot ar 2019.gada 3.ceturksni vecuma grupā 15 līdz 24 gadi, nodarbinātības līmenis samazinājās no 33% uz 30,3%).[6] Savukārt Eurofound aptaujas dati liecināja, ka 12% jauniešu vecumā no 18 līdz 29 gadiem, kuri piedalījās vismaz divās e-aptaujas “Dzīve, darbs un Covid-19” kārtās ziņoja, ka ir zaudējuši darbu, savukārt 12% studentu saskārās ar bezdarba problēmu.[7]
Saskaņā ar atzinumu, Eiropas Jaunatnes forums ziņoja, ka pandēmijas laikā attālinātās izglītības kvalitāte bija mainīga – gandrīz katrs desmitais jaunais students neapmeklēja kursus, mācības vai nekārtoja pārbaudes. Aptuveni divas trešdaļas studentu uzskatīja, ka viņi mācās “nedaudz mazāk” vai “ievērojami mazāk”.[8]
EESK atzinumā 2022.gads kā Jaunatnes gads tiek kritizēts, proti, dažādajām jauniešu problēmām netika veltīta būtiska uzmanība likumdošanas procesā pieņemtajā politiskajā nostājā.
Linda Romele, LBAS eksperte
- EESK ziņojums “Vienlīdzīga attieksme pret jauniešiem darba tirgū”, pieejams: https://www.eesc.europa.eu/en/our-work/opinions-information-reports/opinions
- turpat
- turpat
- turpat
- turpat
- Eurostat database. https://ec.europa.eu/eurostat/web/main/data/database
- EESK ziņojums “Vienlīdzīga attieksme pret jauniešiem darba tirgū”, pieejams: https://www.eesc.europa.eu/en/our-work/opinions-information-reports/opinions
- turpat